Manā ģimenē nevaldīja nekāda mīlestība, savstarpējā cieņa vai vienkārši mierīga esība. Tēvs smagi dzēra un bija vardarbīgs. Arī skaidrā prātā viņš risināja visu ar spēka palīdzību. Mana mamma to visu pacieta un neko nedarīja, lai mūs, bērnus, pasargātu. Ģimenē valdīja spriedze un nabadzība. Ko tēvs gadījuma darbos nopelnīja, lielāko daļu nodzēra un mums atmeta kapeikas. Mamma sitās, kā varēja, lai kaut cik mēs būtu paēduši. Bet kopumā, ģimenē bija vienaldzība vienam pret otru. Pret tēvu man bijis naids kopš agras bērnības jo, viss ko es atcerējos, bija vardarbība. Mammu necienīju un viņas bezdarbības dēļ, necerēju, ka kaut kas ģimenē mainīsies. Attiecības ar brāļiem un māsu, man bija nekādas. Pavadījām laiku kopā, bet nekādas jūtas es nejutu. Mēs visi bijām individuālisti. Žēl. Mums tā arī līdz šim nav izdevies visiem kontaktēties un pavadīt laiku kopā. Mums ir īsa saziņa pārsvarā. Esmu centies palīdzēs brāļiem, bet beigās esmu palicis par muļķi.
Kad dzīvoju laukos, mamma man bija vienaldzīga. Bet, kad pret viņu tika vērsta vardarbība, mēs visi mobilizējāmies un aizstāvējām viņu. Diemžēl, viss ko varējām, bija histēriski kliedzieni raudot. Ietekmēt tēvu mēs nespējām. Man ļoti sāpēja tas, ka mamma tik daudz cieta. Tas bija netaisnīgi. Kad pārvācos uz Rīgu, attiecības diži neuzlabojās. Es materiāli atbalstīju savu ģimeni, bet attiecības palika kādas viņas bija.
Kad mamma saslima, man likās, ka zeme zem kājām pazūd. Es pēkšņi nobijos. Likās, ka mums jāpagūst izrunāties. Bet neizdevās. Mamma nomira un manī sākās pārdzīvojumi par to, ka nespēju ar viņu rast kontaktu un pateikt, ka mīlu. Mīlestību pret mammu es sajutu pēc viņas nāves. Dīvaini, bet krietnu laiku pēc viņas nāves, man likās, ka mūsu attiecības ir nokārtojušās un ka viņa mani mīl tāpat kā es viņu. Es ilgi nevarēju pieņemt viņas nāvi. Es ilgi pretojos tam. Dzēru un pārdzīvoju. Tad, kad sāku kārtot attiecības pats ar sevi, es samierinājos ar to, ka mammas vairs nav. Es pārstāju domāt par to, kāpēc viņa tik daudz ir cietusi un vēl bija lemta mokošai nāvei. Tās bija drausmīgas sajūtas, kurās es mocījos un dzīvei centos iestāstīt, ka mammai bija jādzīvo un kādam citam jāmirst, jo tieši viņš mūsu visu dzīves pataisīja par elli. Mammai bija jādzīvo. Tā man ilgu laiku likās, līdz pieņēmu, ka dzīvē iekārotais nav jācenšas vienmēr izprast un mēģināt to pavērst savādāk. Mammas vairs nav, bet manas jūtas ir palikušas un paliks.
Tēvu es gadiem nevarēju paciest. Kad pār mani nāca viņa nodarījumi, es ienīdu viņu arvien vairāk. Es nevarēju viņu nosaukt par tēvu. Es vienkārši nosodīju viņu par to ko viņš mammai un mums, bērniem, bija nodarījis. Visvairāk sāpēja nodarītais mammai. To man grūti bija piedod. Ar laiku, kad sāku darbu ar sevi, arī tēvam spēju piedot. Es viņam acīs pateicu, ka esmu viņam piedevis. Es pat materiāli sāku atbalstīt viņu. Nav manā ziņā viņu nosodīt un sodīt. Es mierīgi tagad reaģēju uz viņu. Es nedomāju par to, ko viņš nodarīja. Es domāju, ka viņš pats saprot un cieš no visa.
Lai arī kādi bija mani vecāki un lai arī ko es piedzīvoju, es saprotu, ka dzīve tā bija lēmusi un man bija šim visam jāiet cauri. Es mīlu savu mammu, par spīti tam, ka viņa man nedāvāja mīlestību un sirdsmieru. Es ar mieru skatos uz to kas ir bijis, kas varēja būt un kas varēja nebūt. Es pieņemu to visu kā nepieciešamo, kam bija lemts notikt. Es atbalstu savu tēvu, lai arī man šķiet, ka viņš to nav pelnījis. Tā vienkārši ir. Man sirdī ir svarīgi, lai viņam viss būtu kārtībā. Pat pēc visa, ko viņš man nodarījis, es varu dzīvot ar piedošanu un atbalstu.
Dzīve ir kā saldējums. Baudi, kamēr tā nav izkususi!
