Mana bērnība pagāja piemājas pagalmā, kopā ar kaimiņu bērniem. Tas bija vislabākais laiks, ko pavadīt ārpus mājas, jo atrasties mājās man ļoti negribējās. Es izmantoju jebkuru izdevību būt ārpus mājas. Lietus, vētra, putenis, es biju ārā. Man ļoti patika spēlēties ar kaimiņu bērniem, darīt dažādas blēņas un kaitināt vecākus cilvēkus. Es zināju, kas notiek mājās, tāpēc man patika viss, kas neattiecas uz būšanu iekšā.
Vasarās es skraidīju apkārt basām kājām, dauzīju nātres ar zariem, ložņāju pa kokiem, gāju uz netālo izgāztuvi meklēt, manuprāt, noderīgas lietas. “Derīgie izrakteņi” bija alumīnijs un krāsainais metāls, jo to mēs vedām uz pilsētu nodot un tādā veidā mēs nopelnījām kādu latu, kuru iztērējām pārtikā, lai mājās būtu ko ēst. Mēs agri sākām nodarboties ar alumīnija un krāsaino metālu meklēšanu, jo tā bija nauda un iespēja kaut ko nopirkt. Man un brāļiem prioritāte bija pārtika. Par savām iegribām mēs nedomājām. Dīvaini, bet mēs tiešām neuzlikām par prioritāti sev kaut ko nopirkt no nopelnītās naudas. Nebija jau variantu, jo mūsu ģimene bija ļoti trūcīga. Mamma nestrādāja, izņemot gadījuma darbus. Un viņai pat īsti iespēju nebija, jo bija jātiek ar mums galā. Tēvam ģimenes labklājība nerūpēja. Viņš visbiežāk pavadīja gultā, skatoties televizoru, vai arī, kad bija iespēja, dzēra un ik pa retam piestrādāja. Bet no viņa strādāšanas mums bija maza jēga, jo nopelnīto viņš ieguldīja savā atkarībā no alkohola.
Un tad sekoja viņa agresijas izpausmes un mūsu pāraudzināšana, mammas pazemošana un sišana. Uz to bija šausmīgi noskatīties. Es nespēju izturēt savas mammas ciešanas. Dīvaini, bet man nesāpēja tik ļoti, ja tēvs sita mani, kā tad, kad sita mammu. Mēs, bērni, varējām kliegt un raudāt, lai viņš beidz mammu sist, bet tas bija velti. Ja viņam apnika mūsu vaimanas, viņš varēja kādam no mums iesist.
Sekoja rīts, tēva paģiras un miers mājās. Viņš bija sakarīgs tikai tad, kad viņam bija smagas paģiras. Pat skaidrā viņš bija ļauns un es viņu nevarētu izturēt. Viņš sagrāva manu bērnību, nogalināja to prieku, kam bija jābūt, saplosīja manus bērna sapņus, sadragāja manu pirmsmiega mieru. Skarbi atzīt, bet mana laimīgā bērnība bija mirusi. Jau brīdī, kad es piedzimu. Tā vietā man bija kas līdzīgs soda izciešanas nometnei. Šim periodam man bija ļoti grūti tikt pāri. Es gadiem nespēju pieņemt, ka man nav bijusi bērnība, ka man ir radušās traumas un ka man nav bijusi iespēja būt laimīgam vienā no svarīgākajiem dzīves periodiem. Man smagi nāca piedošana un pieņemšana. Bet es nekad neaizmirsīšu to, kas man it ticis laupīts. Cilvēks, likdams sevi pirmajā vietā, ir nogalinājis saviem bērniem iespēju uz laimi un tiesības uz laimīgu ģimeni.
Es kļuvu pieaugušāks, manī mainījās intereses. Man radās iespēja strādāt pie vietējā zemnieka. Es pie viņa sāku strādāt 12 gadu vecumā. Es darīju visu, ko man lika. Grābu lapas, strādāju fermā, ganīju govis, strādāju graudu kaltēs. Vasarā es strādāju bez brīvdienām un kad sākās skola, pēc tās devos uz darbu un strādāju arī brīvdienās. Mēs kopā ar vienu no brāļiem strādājām. Tajā laikā parādījās arī mūsu ģimenē labklājība. Mēs ar brāli sākām nodrošināt ģimeni. Bada laiki beidzās un mēs bijām lielisks palīgs mammai, lai viņai nav jāsatraucas, kā mūsu lielo ģimeni pabarot. Sākām sev pirkt jaunas drēbes, jo līdz tam mēs valkājām drēbes tikai no labdarības organizācijām. Man pret to nebija iebildumu. Es vispār nebiju skaudīgs un es negribēju kaut ko, kas ir it kā ļoti stilīgs manam draugam vai kādam citam skolas biedram. Es pret materiālām lietām attiecos savādāk. Es neskaudu. Manā sirdī bija tāds maziņš stūrītis, kas lika just, ka man tāpat būs tas, ko es vēlos.
Pie zemnieka es nostrādāju 4 gadus. Man bija 16 gadi un es pieņemu lēmumu bēgt no laukiem uz Rīgu. Man Rīgā bija draugs, kurš bija gatavs palīdzēt iekārtoties. Viņš ir fantastisks cilvēks un es ar viņu aktīvi komunicēju vēl šodien. Es paņēmu pāris apģērba gabalus un iesēdos autobusā uz Rīgu. Es nezināju, kas mani sagaida. Man bija vienalga. Es zināju, ka sliktāk nebūs. Man ļoti paveicās. Mēs noīrējām istabu, kur es kādu laiku padzīvoju, atradu darbu celtniecībā. Pastrādāju tur pāris mēnešus, vēlāk atradu darbu par telefona intervētētāju socioloģijā. Par to es pastāstīšu nākamajā rakstā, kur aprakstīšu savas darba gaitas un piedzīvojumus tajās.
Lai kāda būtu tava vai mana pagātne, sākot ar bērnību un to ciešanām, nekad nav par vēlu ko mainīt un iesist dzīvei pļauku pretī un parādīt, ka tu arī es noteicējs savai dzīvei. Ar dzīvi jāstrādā tandēmā. Nevar būt viens galvenais. Ja iesi kopā, tu mazāk klupsi un dzīve tevi biežāk pieturēs. Dzīve ir tik skaista, ja uz to skatās ar plaši atvērtām acīm un nepievērš uzmanību ērkšķiem, kas rēgojas pa vidu.
Cilvēks, kurš sapņo, pat neticot tam, ka viņa sapnis var piepildīties, par spīti mežonīgi grūtiem apstākļiem un simtiem iemeslu, ir uz pareizā ceļa, jo visi apgrūtinājumi lēnām grūs un attīrīs ceļu uz sapņa sasniegšanu. Lai kas tu būtu, ja tev ir sapņi, tu esi ļoti bagāts un nozīmīgs. Tu esi vērtība!
