Sveiki.
Mani sauc Aivars. Esmu nolēmis rakstīt blogu, jo vēlos dalīties savā pieredzē ar citiem un iespējams kādam arī palīdzēt.
Esmu dzimis un uzaudzis daudzbērnu ģimenē, kurā valdīja alkoholisms, fiziska un emocionāla vardarbība un nepārtraukta spriedze. Visu savu bērnību es pavadīju bailēs no sava tēva un tā, ko viņš var nodarīt pārējiem manas ģimenes locekļiem un īpaši manai mammai. Vissmagāk man bija izturēt, redzot kā cieš mana mamma. Mēs, bērni, nespējām nekā palīdzēt un arī kaimiņi mūsu ģimenes skandālos neiesaistījās. Tā mēs dzīvojām no dienas uz dienu, nezinot, vai un kad atkal tēvs tiks pie grādīgā un sāks mūs ietekmēt. Šī smagā dzīves pieredze būs par pamatu bloga ierakstiem.
Mēs ģimenē bijām seši bērni. Katrs bijām ar savu raksturu un savu unikālo iezīmi. Mēs nebijām pagalma galvenie vai skolas bosi, bet gan vienkārši “Augustāni” no daudzbērnu ģimenes, ko bieži apkārtējie arī uzsvēra. Manā laikā daudzbērnu ģimenes bija ar nabadzības un neaudzinātības zīmogu. Mani tas īpaši netraucēja, taču tas sāpēja un bija kaut kāda dīvaina sajūta, ka tiem visiem pazemojumiem, vardarbībai ģimenē īsti nav nekādas nozīmes. Tās sāpes ātri pagaisa.
Ģimenē jau no agras bērnības esam strādājuši vaigu sviedros, esam gājuši kartupeļu talkās un citos fiziski smagos darbos. Darījām visu, ko kādam vajadzēja, jo tā bija iespēja nopelnīt kādu latu vai kartupeļu grozu, un reizēm svarīgākais bija cerība, ka varbūt iedos arī paēst. Bads mūsu ģimenē bija teju ikdiena, tāpēc, ja bijām pie kāda kaimiņa palīgos, tad galvenā cerība bija siltas pusdienas. Man tā bija vislabākā alga.
Tēvs īpaši nekur nestrādāja, izņemot periodus piemājas gaterī. Tur ik pa laikam bija īslaicīgs darbs. Mums no viņa darba bija maza jēga, jo lielāko daļu savas algas viņš nodzēra un mamma atmeta grašus. Viņam nerūpēja ģimene, viņam nerūpēja savi bērni. Tikai nesaprotu, kāpēc tad viņš ar mums dzīvoja? Laikam tāpēc, ka neviena adekvāta sieviete ar tādu dzīvē pazaudējušos cilvēku nebūs kopā. Viņš bija brutāls un vardarbīgs, tāpēc loģiski, ka pie kādas citas sievietes viņam netikt. Viņam bija sānsoļi. To zināja visi, tikai reti par to tika runāts, jo tad uzreiz sākās kautiņi, lamas un strīdi.
Skolā man veicās slikti. Man bija grūtības mācīties. Es nespēju normāli apgūt mācību vielas. Skolotājas pat necentās iespringt, lai man palīdzētu paskaidrot un labāk izprast nesaprotamo. Skolā biju sitamais puika. Kas vien vēlējās, varēja mani pazemot un izrīkoties kā vien vēlas, jo es biju pārāk vājš un bailīgs. Es biju noguris no vardarbības mājās un arī skolā. Domāju, ka tagad katrs mans pāridarītājs ir sapratis savas kļūdas un nodarīto, varbūt pat to vairs neatceras. Es neienīstu nevienu, viss ir piedots un cenšos būvēt savu dzīvi tagad uz stiprākiem pamatiem.
Būtiskākais – esmu piedevis savam tēvam. Es satikos ar viņu pirms kāda laika un acīs pateicu, ka esmu piedevis. Agrāk dusmojos, ka viņš nav miris, jo mamma aizgāja pirmā un tas bija smags laiks. Tagad es dzīvoju ar mieru sirdī, piedošanas sajūtu un apziņu, ka nav neviens cilvēks, kurš man darījis pāri, manā sirdī tiek turēts ar naidu. Tā nav.
Īsumā iepazīstināju ar sevi un savu bērnību. Tālāk centīšos rakstīt vairāk par notikušo agrāk un arī par savu pieaugušā dzīvi. Par cīņu ar alkoholismu, smagu depresiju, bērnības traumām un psihoemocionālo veselību. Man ir daudz, ar ko dalīties, stāstīt un varbūt dot kaut kripatiņu iedvesmas citiem. Turpmāk iztirzāšu dažādus tematus daudz sīkāk. Ceru ar savu pieredzi un stāstiem Jūs ieinteresēt.
