Mans alkoholisms

Pirmo reizi ar alkoholu sakāros 12 gadu vecumā. Tas bija ziemā. Mans tēvs bija ticis pie naudas un jau pusdienlaikā bija spēcīgā reibumā. Viņam bija nopirktas vairākas pudeles brendija. Vienu es pa kluso nozagu. Viņš, protams neatcerējās, cik alkohola pudeles viņam bija. Mēs ar kaimiņu to pudeli izdzērām. Es jutos pacilāts un priecīgs. Reti patīkamas sajūtas mani pārņēma, lēnām tukšojot to pudeli. Tajā dienā, kad bijām izdzēruši visu pudeli, es devos uz veikalu. Klupdams un krizdams es tiku līdz veikalam, kurā bija vairāk cilvēki un bija grūti nepamanīt, ka neesmu adekvāts. Tad arī panesās baumas , ka esmu sācis dzert.

Alkoholu ik pa reta vairāk sāku lietot, kad pārcēlos uz Rīgu. Līdz 19 gadu vecumam, man vēl nebija problēmu. Problēmas sākās nedaudz vēlāk un mana dzīve sāka izskatīties pēc sāpju ielejas, jo apzināti sāku sevi gremdēt. Ja tā paskaita, tad alkoholismā es pavadīju 8 gadus. Mokpilnus 8 gadus, kuru laikā es paguvu piedzīvot arī depresiju. Mans alkoholisms to izģenerēja un attīstīja līdz smagai formai. Es, būdams alkoholismā, paguvu sastrādāt diezgan daudz problēmu un neērtu situāciju. Tas bija tikai pašsaprotami, ka notika daudz nepatīkamu lietu. Problēmas radās biežāk un biežāk. Dzert sāku biežāk un vairāk. Es nezinu kā mans organisms varēja izturēt tik daudz alkohola. Es dzēru daudz un visu ko. Man nebija sevis žēl un es ilgu laiku necentos sevi ierobežot. Pēc kāda laika, es sāku aizdomāties, ka man ir problēmas ar alkoholu, jo viss paliek neprognozējams un mākoņi virs galvas savelkas tumši. Sākās problēmas darbā. Dzēru darbadienās un brīvdienās, pēc kurām ierasties darba kļuva grūtāk. Es sāku just, ka apkārtējie ir pamanījuši, ka man ir problēmas. Es ilgi to noliedzu, līdz vienam brīdim, kad jau viss bija tik slikti, ka es varēju pat necensties kaut ko labot uz labo pusi.

Kad sāku cīņu, es nezināju, kas būs tas, kas man varētu līdzēt. Es sāku ar Minesotas programmu. Šajā programmā es biju 3 reizes, ar katru reizi vairāk cerot, ka man tā līdzēs. Nelīdzēja. Varbūt pāris mēnešus biju skaidrā, bet tas arī viss. Mēģināju anonīmos alkoholiķus. Periodiski palīdzēja, bet arī īstermiņā. Gāju kodēties ar ķīmiju. Vēnā ielaida sistēmu ar kaut ko, kas ir pret alkoholismu. Dienā, kad nokodējos, likās, ka nu viss būs kārtībā. Nesanāca. Jau pēc nedēļas es piedzēros un atguvu iekavēto. Tad izmēģināju arī dziedniekus, kurus rekomendēja tie, kas paši bijuši manā situācijā, un kuriem palīdzēja dziednieki. Man nepalīdzēja. Kad nokodējos pie vienas dziednieces, uzklausot drausmīgās sekas, kas būs ja tagad iedzeršu, es domāju, ka palikšu skaidrā. Nekā. Dziednieces darbošanās ap manu galvu un bībeli rokās, lasot pantus, nepalīdzēja pat uz mēnesi. Atkal pēc nedēļas sadzēros. Zvanīju dziedniecei un teicu, ka nestrādā metode. Teica, ka jānāk vēlreiz un jāpabeidz rituāls. Jocīgi. Vajadzēja palīdzēt ar pirmo reizi un vajadzēja piepildīties tam sliktākajam, bet man no tā visa nekā. Pie dziednieces vēlreiz negāju , jo sapratu, ka to naudu varu iztērēt kam citam, nevis dziednieces lažām. Tad arī beidzu jebkādu cīņu.

Es biju sevi novedis līdz tam, ka nespēju vairs tikt galā ar savu dzīvi un atkarību. Papildus tam, mani plosīja arī depresija. Vienā brīdī s biju izdedzis un pavisam sabruku. Es domāju, ka darba maiņa man līdzēs. Es aizgāju no laba darba, domādams, ka man vajag ko mainīt. Jaunajā vietā nenostrādāju pat mēnesi. Es sabruku. Es pārstāju cīnīties. Es palaidu garām labas iespējas. Mani neuzrunāja pat labas karjeras iespējas. Es to visu laidu garām. Es Apzināti ļāvu sev sabrukt. Lietoju alkoholu biežāk un vairāk. Man viss kļuva vienaldzīgs.

Pēc kāda laika es sāku mēģināt kāpt ārā no savas bedres. Neskaitāmas reizes neizdevās. Tad es sapratu, ka man ir nepieciešama palīdzība, jo alkoholismu kopā ar depresiju es neuzveikšu. Es atradu labu psihiatru, pie kura uzsākām terapiju. Sāku lietot antidepresantus. Paralēli vēl dzēru. Pēc kāda laika, kad biju iepriekšējās dienas dzēris, es aizbraucu uz mežu. Man bija smaga depresija un nievājošas domas. Es sapratu, ka esmu bezspēcīgs pret alkoholu. Depresija arī neizzuda. Mežā es sabruku un atzinu sev ka nespēju tikt galā. Es ļoti gribēju tikt vaļā no alkohola, bet gadiem man tas neizdevās. Tajā dienā, mežā, tā īsti no sirds, es pirmo reizi jutu sabrukumu un bezspēcību. Un tad kaut kas dīvains notika. Es drausmīgi izraudājos un biju ļoti sāpināts. Es pats biju sevi sāpinājis, jo nācās atzīt, ka ar sirdi es nebiju gatavs atteikties no alkohola. Tā diena mežā man bija tik vērtīga, vajadzīga, nežēlīga, ka es joprojām dažbrīd nesaprotu, kas īsti notika. Es pārstāju lietot alkoholu. Pēc meža manī kaut kas sagriezās. Kopš tās dienas es neesmu lietojis alkoholu. Es nelietoju alkoholu aptuveni 5 gadus un šo gadu laikā, man nav bijusi tieksme lietot. Es neizvairos no alkohola, es vienkārši viņu negribu. Man ir labi bez tā un atceroties, ko biju piedzīvojis dzerošajā laikā, tad uzreiz viss sastājas savās vietās un zinu, ko noteikti es negribu savā dzīvē. Mana dzīve kops beidzu dzert, ir kardināli mainījusies. Es uzveicu arī depresiju, manā dzīvē ienāca mīlestība un prieks. Es zinu, ka alkohols kopā ar depresiju, rada viltus ilūzijas par dzīvi kāda viņa ir un varētu būt. Es sapratu, ka biju dzīvojis maldos un sevi noniecināju, jo neticēju, ka spēšu ar sevi tikt galā.  Tie bija maldi un viltus. Kad uzsāku patiesu cīņu, es sāku apzināties, ka dzīve ir kas vairāk par manām domām par to. Arvien ilgāk paliekot skaidrā, es sāku ievērot, ka dzīve ir skaistāka, nekā man šķita. Es varēju beidzot atzīt, ka kļuvu laimīgs. Kops dienas, kad beidzu dzert, es dzīvoju ar pateicības sajūtu sirdī. Jo alkoholisma uzveikšana pavēra arī cerību tikt galā ar depresiju. Tas izdevās un viss nokārtojās.

Tikai tagad es saprotu, kādās drausmās es dzīvoju, lietodams alkoholu. Es sevi apzināti gribēju nonāvēt, jo veselus 8 gadus es ļāvu sevi indēt ar ļoti daudz alkohola. Tas ir drausmīgi, apzināties, ka es pats sevi un savu dzīvi atdodu kalpošanai alkoholam un pat samierinoties ar to. Ja nebūtu bijusi tā diena mežā, es ar bailēm domāju, kas varētu notikt. Man paveicās. Ļoti!

Der atcerēties, ka nav neiespējamā. Nav nekas tāds ar ko mēs nespētu tikt galā. Cīņa pašam ar sevi ir smagākais, kas var būt. Bet jo vairāk mēģina, jo tuvāk esam finišam. Uzvara bez cīņas nepastāv.

Atceries! Kamēr Taviem tuviniekiem nav izsniegta Tava miršanas apliecība, tikmēr nečīksti un rīkojies! Ja es varu, Tu vari vēl vairāk!